Angolas lauva ★Angolas lauvas nāk no Āfrikas dienvidrietumiem un atšķirībā no citiem kaķiem dzīvo baros, kuros medī galvenokārt mātītes. Uz Gdaņsku tās atceļoja 2014. gada oktobrī: tēviņš Arco no Lisabonas un lauvenes no Francijas, un ģimenei ir bijis daudz mazuļu. Aploks ir aptuveni 2 ha liels, un tam ir vairāki skatu punkti, tāpēc ir vērts to apiet apkārt; lauvas atpūšas pat 20 stundas diennaktī.
Smilšu kaķis ★Mazs kaķis no Ziemeļāfrikas un Āzijas tuksnešiem ar lielām ausīm, kas palīdz atdot siltumu, un biezu spalvu starp pirkstiem, kas sargā ķepas no karstajām smiltīm. Gdaņskas zoodārzs ir vienīgais Polijā, kurā ir smilšu kaķi: kopš 2015. gada tie dzīvo lauvu paviljonā. 2026. gada vasarā kaķēnus dzemdēja divas mātītes, Maolie un Sahira; tēvs ir tēviņš, ko kopēji sauc par Dareku.
Sārtais pelikāns ★Sārtais pelikāns ir viens no smagākajiem lidojošajiem putniem, tas sver līdz 11 kg. Zem knābja tam ir maiss, kurā ietilpst līdz 13 litriem un kas darbojas kā zivju tīkls, bet pelikāni zvejo kopīgi. Tas dzīvo kolonijās pie lieliem ezeriem un upju deltās Āfrikā, Eiropā un Āzijā. Uz Gdaņsku pelikāni nonāca 90. gados kopā ar kamieļiem un flamingo, un tie dzīvo uz salas dīķī.
Čepmena zebra ★Čepmena zebra ir stepes zebras pasuga no Āfrikas austrumu un dienvidu savannām. Tā dzīvo ģimenēs ar vienu ērzeli, vairākām ķēvēm un kumeļiem, bet sausajā sezonā spēj izrakt zemē bedri ūdenim līdz 50 cm dziļumā. 2026. gada pavasarī Gdaņskā piedzima divi kumeļi, kas jau pēc divām nedēļām plūca zāli. Zebras dala aploku ar žirafēm.
Kapibara ★Pasaulē lielākais grauzējs, kas sver pat 66 kg, dzīvo pie Dienvidamerikas ūdeņiem grupās pa 10 līdz 30 dzīvniekiem. Tā lieliski peld un var palikt zem ūdens 5 minūtes. Metienā piedzimst no 2 līdz 8 mazuļiem, kas drīz pēc dzimšanas pieceļas un staigā. Vasarā kopēji baro kapibaras apmeklētāju priekšā.
Dienvidamerikas tapīrs ★Tapīrs ir vientuļnieks no Dienvidamerikas mitrajiem zemienes mežiem. Dienu tas pārguļ krūmājos, bet pēc tumsas iestāšanās staigā pa upju gultnēm, meklējot ūdensaugus. Tas labi peld, un peldes tam palīdz atbrīvoties no parazītiem un paslēpties no jaguāra vai pumas. Mazulis kļūst patstāvīgs 7 mēnešu vecumā, un tapīri nodzīvo līdz 30 gadiem.
Ugandas žirafe ★Ugandas žirafes dzīvo savannās Kenijas un Ugandas aizsargājamās teritorijās un pārvietojas inohodē, vienlaikus paceļot abas kājas vienā ķermeņa pusē. Pieaugusi žirafe sver no 830 līdz 1200 kg un dienā apēd vairāk nekā 30 kg lapu. 2025. gada decembrī šeit piedzima pirmā žirafe Gdaņskas zoodārza vēsturē, Cardi, kuras vecāki ir Alia un Aki. Barā ir arī vecais Wiechu un jaunā Ivie.
Pundurnīlzirgs ★Pundurnīlzirgs dzīvo mežos pie ūdens Rietumāfrikā, un zinātnieki to aprakstīja tikai 19. gadsimta vidū. Dienu tas bieži pavada mitros dubļos, jo tā āda viegli izžūst, bet barojas naktī. Kopš 2021. gada tas dzīvo bijušajā Tauriņu paviljonā un aplokā, kurā agrāk dzīvoja Nīlas nīlzirgi. 2026. gada martā mātītei Malelai un tēviņam Sapo šeit piedzima meitiņa.
Surikats ★Surikati nāk no Āfrikas dienvidu sausajiem apvidiem un dzīvo kolonijās līdz 30 dzīvniekiem, kurās sargi vēro, vai netuvojas ienaidnieki, bet citi rūpējas par mazuļiem. Tie ir izturīgi pret dažu čūsku un skorpionu indi. 2026. gada pavasarī jaunie surikati, vārdā Skipper un Kowalski, apmetās žirafu paviljonā, bet vecākā grupa pārcēlās uz pērtiķu mājas apkārtni.
Gepardi ★Gepards dzīvo Āfrikas savannās un atklātos apvidos, nedaudzi arī Irānā. Īsā distancē tas pārsniedz 100 km/h, un tajā palīdz garās kājas, lokanais mugurkauls un lielās nāsis. Gepardu audzēšana ir sarežģīta, jo sugai ir ļoti maza ģenētiskā daudzveidība; 2026. gadā vairošanās mēģinājumiem šurp no Opoles atbrauca tēviņš Yobo. Zoodārzs atbalsta arī gepardu aizsardzību dabā.
Kalnu bongo ★Reta antilope no Kenijas kalnu lietus mežiem ar gaišām svītrām uz rudās muguras, kas to maskē biezoknī. Tai ir lielas ausis, un, bēgot caur krūmiem, tā skrien ar paceltu galvu, lai ragi piekļautos skaustam un neaizķertos aiz zariem. Sāli tā laiza no dabiskajām sāls laizītavām. Dabā palikuši tikai aptuveni 70 līdz 80 pieauguši bongo.
Pelēkais ronis ★Pelēkie roņi dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļos un Baltijas jūrā, un Polijā tos visbiežāk var sastapt Gdaņskas līcī un Puckas līcī. Tie ienirst vairāk nekā 200 m dziļumā un zem ūdens iztur aptuveni 20 minūtes, un pat guļ zem ūdens. Pie baseina gandrīz katru dienu, izņemot trešdienas, notiek paraugbarošana, kuras laikā kopēji rāda arī roņu medicīniskos treniņus. Zoodārzs piedalās pelēko roņu aizsardzības programmā dabā.
Āfrikas pingvīns ★Āfrikas pingvīni dzīvo tikai Āfrikas dienvidu piekrastē un no krasta parasti attālinās ne vairāk kā 40 km. Katram ir atšķirīgs plankumu zīmējums uz vēdera un zem spārniem. Barā meklējiet pilnīgi balto Kokosanku: tā izšķīlās šeit 2018. gada 12. decembrī, un pēc zoodārza datiem tā ir vienīgais šīs sugas pingvīns albīns zoodārzos pasaulē. Pingvīnus baro apmeklētāju priekšā gandrīz katru dienu.
Sarkanais ķengurs ★Sarkanais ķengurs ir lielākais ķengurs, kas dzīvo Austrālijas rietumu un centrālās daļas sausajās pļavās un pustuksnešos. Tas lec uz pakaļkājām ar ātrumu līdz 60 km/h, vienā lēcienā pārvar aptuveni 8 m un palecas gandrīz 2 m augstumā. Aktīvs tas ir galvenokārt vēsos vakaros un naktī. Mazulis piedzimst jau pēc 33 dienām, akls, kails un 2 cm garš, un turpina augt mātes somā.
Manuls ★Mazs, pūkains kaķis no Āzijas stepēm un kalniem, no Irānas līdz Mongolijai, kam ir visbiezākais kažoks no visiem kaķiem un apaļas acu zīlītes kā cilvēkam. Tas nav ātrs, tāpēc no slēpņa medī grauzējus, pikas un putnus. 2025. gadā zoodārzs manuliem pārbūvēja bijušo pumu aploku, un tajā pašā gadā šeit pirmo reizi zoodārza vēsturē piedzima manulu mazuļi.
Mandrils ★Mandrili nāk no Āfrikas centrālās rietumu daļas lietus mežiem. Dienu tie pavada uz zemes, bet naktij uzrāpjas kokos. Viskrāsainākais ir pieaugušais tēviņš ar sarkanzilu purnu; draudot sāncensim, tas plaši atver muti un parāda 6,5 cm garus ilkņus. Ziemā mandrilus var apskatīt caur stiklu paviljonā, kas atklāts 2016. gada beigās.
Borneo orangutāns ★Borneo orangutāni ir lielākie zīdītāji, kas dzīvo kokos: pieaudzis tēviņš var svērt pat 100 kg, bet mātītes ir uz pusi mazākas. Jauns orangutāns līdz 5 gadu vecumam ir pilnībā atkarīgs no mātes. Dabā orangutāniem draud mežu izciršana eļļas palmu plantācijām, tāpēc zoodārzs rīko kampaņu „Ocalmy orangutany” #olejolej un atbalsta sugas aizsardzību dabā. Tie dzīvo visu gadu atvērtajā cilvēkpērtiķu paviljonā.
Eirāzijas alnis ★Alnis dzīvo Eiropas ziemeļu, Āzijas un Ziemeļamerikas mitrajos mežos. Tas sver no 270 līdz 600 kg, un plaši izvietotie, plakanie nagi ļauj tam staigāt pa purviem un sniegu. Tas lieliski peld un pat nirst, kā arī tam ir izcila dzirde un oža. Visaktīvākais tas ir saullēktā un saulrietā. Aļņi bija Gdaņskas zoodārza kolekcijā jau 1957. gadā.
Parastā šimpanze ★Šimpanzes dzīvo Āfrikas rietumu, centrālās un austrumu daļas mežos grupās, kurās sazinās ar skaņām, žestiem un mīmiku. Termītu izvilkšanai tās izmanto kociņus, un katru nakti kokā būvē jaunu ligzdu. Visilgāk Gdaņskas grupā dzīvo mātīte Lola, bet jaunākais ir viņas dēls Sati. Šimpanzes mājo cilvēkpērtiķu paviljonā ar visu gadu atvērtu ekspozīciju, kas atklāts 2005. gada rudenī.
Pelēkais vilks ★Vilks dzīvo Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas mežos un stepēs ģimenes baros pa 5 līdz 9 dzīvniekiem, kuros mazuļi ir tikai dominējošajam pārim. Tas medī galvenokārt lielus dzīvniekus, piemēram, aļņus un briežus. Bars diennaktī var noiet pat 200 km, parasti naktī. Kucēni piedzimst akli un kurli un sver aptuveni pusi kilogramu. Vilku aploks atrodas mežā zoodārza malā.
Andu kondors ★Andu kondors dzīvo Andos, no Venecuēlas līdz Ugunszemei, un lielāko dienas daļu pavada, planējot maitas meklējumos. Pāri ir kopā visu mūžu, un mātīte dēj vienu olu reizi divos gados tieši uz klints dzegas. Gdaņskas zoodārzs ir slavens ar kondoru audzēšanu: 2009. gadā pāris saņēma ekspozīciju ar ūdenskritumu un klints dzegām, bet 2013. gadā jaunus, lielākus voljērus.
Ūpis ★Ūpis ir Eiropas lielākā pūce, kas dzīvo mežos, kalnos un pat tuksnešos Eiropā un Āzijā. Tas medī galvenokārt dažas stundas pēc saulrieta un pirms rītausmas: ķer grauzējus, zaķus un pat gārņa lieluma putnus. Pāri ir uzticīgi, un mātīte dēj olas jau vēlā ziemā. Kopš 2015. gada ūpjiem zoodārzā ir jauni, daudz lielāki voljēri.
Mišmi takins ★Takins nāk no Himalaju austrumu daļas un Tibetas plakankalnes, kur dzīvo uz akmeņainām nogāzēm pat līdz 5000 m augstumā. Tas dzīvo nelielās grupās, kuras vada spēcīgākais tēviņš, bet ziemā nolaižas zemāk, rododendru un bambusu biezokņos. Visu tā kažoku klāj eļļains, stipri smaržojošs izdalījums, kas pasargā no miglas un lietus. Takins atgādina muskusvērsi, taču ģenētiskie pētījumi liecina, ka tas ir tuvāk radniecīgs aitām.
Eiropas sumbrs ★Sumbrs ir Eiropas lielākais sauszemes zīdītājs; savvaļā tas dzīvo tostarp Belovežas gāršā (Puszcza Białowieska), Bieszczady kalnos un Rietumpomerānijā. Trīskārtainais kažoks to pasargā ziemā. Govis ar teļiem veido ganāmpulkus, bet jaunie buļļi aptuveni 3 gadu vecumā aiziet uz tēviņu grupām. Augustā sākas riesta laiks, un buļļi tad izdod raksturīgu rūcienu. Sumbri bija zoodārza kolekcijā jau 1957. gadā.
Eirāzijas lūsis ★Lūsis dzīvo lielos Eiropas un Āzijas mežos un medī no slēpņa, dažreiz uzglūnot uz resna zara. Pušķīši uz ausīm darbojas kā antena: tie uztver skaņas, tāpēc lūsis lieliski dzird. Pieaugušais dienā apēd līdz 2,5 kg gaļas. 2025. gadā Gdaņskas lūši pārcēlās uz pārbūvēto bijušo tīģeru aploku, un zoodārzs piedalās Eiropas lūšu audzēšanas programmā.
Muskusvērsis ★Muskusvērsis dzīvo Ziemeļamerikas, Grenlandes un Āzijas arktiskajā tundrā un barojas ar zālēm, arktisko vītolu, sūnām un ķērpjiem. Briesmu gadījumā ganāmpulks izveido ciešu loku vai līniju: buļļi nostājas priekšā, bet mātītes un teļi slēpjas aiz tiem. Lai gan tie izskatās lēni, muskusvērši ir ātri un veikli, un riesta laikā tēviņi lielā ātrumā saduras ar galvām.
Alpaka ★Alpaka dzīvo tikai kā mājdzīvnieks Peru, Bolīvijas un Čīles Andos, no 3500 līdz 5000 m augstumā. Tā dzīvo ģimenes grupās ar vienu tēviņu, mātītēm un mazuļiem. Kad tuvojas iebrucējs, tā brīdina baru ar asām, spalgām skaņām, bet aizsardzībā spēj iespert vai spļaut. Uz Gdaņsku alpakas nonāca 90. gados kopā ar kamieļiem.
Mazā panda ★Mazā panda nāk no vēsajiem bambusa mežiem Himalaju pakājē, no Nepālas līdz Mjanmai un Ķīnas rietumiem. Lielāko daļu laika tā pavada kokā, un visaktīvākā ir rītausmā un krēslā. Bambuss veido pat 95% tās barības. Biologi to aprakstīja 1825. gadā, vairāk nekā 40 gadus pirms lielās pandas. Vasarā kopēji baro mazās pandas apmeklētāju priekšā.
Divkupru kamielis ★Divkupru kamielis nāk no Vidusāzijas stepēm un tuksnešiem; savvaļas divkupru kamieļi joprojām dzīvo Gobi tuksnesī. Tas var mēnešiem iztikt bez ūdens, bet, kad dzer, vienā reizē izdzer pat 120 litrus. Kupros tas uzkrāj taukus, no kuriem organisms iegūst enerģiju un ūdeni. Gdaņskas ganāmpulks izveidojās 90. gados apmaiņā pret 50 kamieļu no Kazahstānas karantīnu, un 2025. gadā šeit piedzima mazulis.
Baltvaigu gibons ★Mazs cilvēkpērtiķis bez astes no Laosas, Vjetnamas un Ķīnas dienvidiem, kritiski apdraudēts. Tēviņi ir melni ar baltiem vaigiem, bet mātītes bēšas; mazuļi piedzimst gaiši un kļūst tumši pēc diviem gadiem. Giboni šūpojas uz garajām rokām no zara uz zaru, un ģimenes sazinās ar skaļām dziesmām. Gdaņskas zoodārzā tie dzīvo uz salas dīķī.
Melnbaltais vari ★Lemurs no Madagaskaras austrumu mitrajiem mežiem, kritiski apdraudēts: tā savvaļas populācija pēdējās desmitgadēs ir samazinājusies par vairāk nekā 80%. Grupā parasti valda mātīte, bet par briesmām brīdina skaļa rēkšana. Mātītes būvē ligzdas un pārnēsā mazuļus mutē. Pāris Tanjona un Sakina šeit dzīvo kopš 2024. gada paviljonā ar salu blakus restorānam, un tam jau ir mazuļi no 2025. un 2026. gada.
Rozā flamingo ★Rozā flamingo dzīvo Āfrikā, Āzijā un Eiropas dienvidos lagūnu un sālsezeru seklumos baros, kuros ir pat tūkstošiem putnu. No dūņām tie ēd aļģes, vēžveidīgos un kukaiņu kāpurus, bet ligzdas būvē no dubļiem paugura formā. Gdaņskā mazuļi izšķiļas katru gadu, un paaugušies jaunie putni kopā veido „bērnudārzus”. Vasarā var redzēt flamingo paraugbarošanu.
Sauszemes bruņurupučiSauszemes bruņurupuču aploks pie roņu baseina. Zoodārza kolekcijā ir tostarp grieķu, stepes, mauru un apmales bruņurupuči, kas nāk no Eiropas dienvidiem, Ziemeļāfrikas un Āzijas stepēm. Tie ēd galvenokārt zāles, garšaugus un ziedus, ziemā ieslīgst miegā, bet vislielākajā karstumā slēpjas alās. Apmales bruņurupucis ir Eiropas lielākais sauszemes bruņurupucis: tas sasniedz 35 cm garumu un līdz 6 kg.
SitatungaAntilope no Āfrikas purviem un savannām, kas, pateicoties plati izplestiem nagiem, staigā pa staignu zemi. Tā dzīvo nelielās ģimenes grupās, bet atpūtai izvēlas sausus paaugstinājumus. Ja mātīte pirms dzemdībām neatrod sausu vietu, tā pati izveido paklāju no sausām niedrēm. Dažkārt tā ēd pat ziloņu mēslus, lai izlasītu no tiem nesagremotas sēklas.
Zobenragu oriksAntilope no Ziemeļāfrikas pustuksnešiem ar ragiem pat līdz metram garumā. Pateicoties nieru darbībai, tā ilgi iztiek bez ūdens, un asinis, kas plūst uz smadzenēm, spēj atdzesēt pat par 3 grādiem. Savvaļā oriksi izmira, taču Gdaņskas oriksi tika izvēlēti projektam par sugas atgriešanu dabā Čadā, kur savvaļas populācijā šodien ir vairāk nekā 600 dzīvnieku. 2026. gada pavasarī šeit piedzima maza mātīte.
VikunjaVikunja ir kamieļa mazākais radinieks: tā sver tikai 35 līdz 45 kg. Tā dzīvo augstu Andos, plakankalnēs no 3200 līdz 5800 m, un retinātajā gaisā tai palīdz lielā sirds. Tai jādzer katru dienu, tāpēc tā turas tuvu ūdenim. Mazulis nostājas uz kājām jau 15 minūtes pēc dzimšanas. Vikunjas attēls ir Peru ģerbonī.
Šetlendas ponijsPonijs no Šetlendas salām Skotijā, kur tas vēl šodien dzīvo pussavvaļā uz pakalniem un virsāju klajumiem. Ziemas kažoks, biezās krēpes un aste to pasargā no aukstuma un vēja. Neskatoties uz mazo augumu, tas pieder pie spēcīgākajiem zirgiem pasaulē un agrāk nesa nastas un vilka ratiņus. Tas spēj gulēt stāvus un katru ausi pagriež atsevišķi, lai labāk noteiktu skaņas avotu.
Parastā kannaLielākā mūsdienu antilope: pieaudzis tēviņš sver līdz 950 kg, un tā augstums skaustā ir gandrīz 2 m, tomēr tas labi lec un skrien. Tā nāk no Āfrikas dienvidu savannām un pustuksnešiem un dzīvo ganāmpulkos pa 25 līdz 60 dzīvniekiem. Sausajā sezonā tā barojas naktī, kad augos ir vairāk mitruma. 2026. gadā Gdaņskas ganāmpulkā jau piedzimuši trīs mazuļi.
Lielais nanduDienvidamerikas lielākais putns, kas izaug līdz 140 cm garš. Tas nelido, bet skrien ar ātrumu līdz 60 km/h un bēgot veic straujus pagriezienus. Tieši tēviņš būvē ligzdu, perē mātīšu izdētās olas un pusgadu rūpējas par cāļiem. Tas norij sīkus akmentiņus, kas palīdz tam sagremot barību. 2025. gadā nandu izšķīlās arī Gdaņskā.
Pelēkā kroņdzērveĀfrikas dzērve ar zelta vainagu no stingrām spalvām, kas dzīvo pļavās pie ezeriem un upēm Āfrikas dienvidos un austrumos. Tā ir viena no divām dzērvju sugām, kam ir pakaļējais pirksts, ar ko satvert zarus, tāpēc tā var sēdēt kokos. Pāri veidojas uz visu mūžu, bet sausajā sezonā putni pulcējas baros pa 20 līdz 200.
Starainais bruņurupucisKritiski apdraudēts bruņurupucis no Madagaskaras dienvidrietumu sausajiem apvidiem ar skaistu gaišu staru rakstu uz bruņām. Tas ēd galvenokārt zāles, bet karstāko dienas daļu pavada krūmu ēnā vai ieracies zemē. Pārošanās laikā tēviņš šņāc un rukšķ. Vislielākais drauds ir nelegālā bruņurupuču tirdzniecība. Tas dzīvo pundurnīlzirgu un bruņurupuču paviljonā, kas atklāts 2021. gadā.
Tuksneša bruņurupucisLiels Āfrikas bruņurupucis no tuksnešiem un savannu nomalēm. Vislielākajā karstumā tas slēpjas paša izraktās alās un ieslīgst vasaras miegā. Mātīte alā izdēj no 15 līdz 30 olām, no kurām mazuļi izšķiļas pēc aptuveni 8 mēnešiem. Tas nodzīvo vairāk nekā 50 gadus. Tas dzīvo pundurnīlzirgu un bruņurupuču paviljonā; sezonā šeit notiek sauszemes bruņurupuču paraugbarošana.
Krēpju vilksGarkājains suņu dzimtas dzīvnieks no Dienvidamerikas pampām un savannām ar rudu spalvu un melnām krēpēm uz skausta. Neskatoties uz nosaukumu, krēpju vilks nav vilks, un bez sīkiem dzīvniekiem tas ēd daudz augļu. No Dortmundes šurp atbrauca jauns tēviņš, kas aizstāja gandrīz 15 gadu vecumā mirušo Rubenu, daudzu pēcnācēju tēvu zoodārzos visā Eiropā.
Purvu kobsAntilope no Āfrikas dienvidu mitrajām pļavām un palieņu teritorijām pie purviem, pēc dabas mierīga. Šauri, gari nagi, kas izplešas uz sāniem, ļauj tai staigāt pa staignu zemi. Mātītes ar mazuļiem turas mitrākās vietās, bet tēviņi izvēlas sausākas. Visaktīvākā tā ir agri no rīta un pēc krēslas, bet tai draud malumedniecība, sausums un dambji uz upēm.
Abisīnijas gerezaMelnbalts pērtiķis no Āfrikas centrālās un austrumu daļas mežiem ar garu, pūkainu asti. Tam nav īkšķu, kas atvieglo ātrus lēcienus koku galotnēs, un tas ēd galvenokārt lapas, nevis banānus. Mazuļi piedzimst pilnīgi balti, kā mazs sniegavīrs, un kļūst tumšāki pēc dažiem mēnešiem. Gerezas Gdaņskā ļoti labi vairojas: 2026. gada aprīlī piedzima vēl viens mazs tēviņš.
Sarkanais patassSlaids pērtiķis no Āfrikas rietumu un centrālās daļas savannām un sausajiem mežiem. Briesmu gadījumā tas bēg pa zemi, jo ir ļoti ātrs: tas pieder pie ātrākajiem primātiem un skrien pat 55 km/h. Tas dzīvo grupās pa 13 līdz 56 dzīvniekiem ar vienu tēviņu; tēviņi sver 7 līdz 13 kg, bet mātītes uz pusi mazāk. Tas ēd galvenokārt augļus un kukaiņus.
Melnais brēcējpērtiķisPērtiķis no Dienvidamerikas centrālās daļas mežiem, slavens ar savu skaļo balsi. Pieaugušie tēviņi ir melni, bet mātītes tumši dzeltenas, tāpēc tos viegli atšķirt. Gandrīz 70% dienas tas atpūšas un gremo lapas, bet garā satveršanas aste, no apakšas kaila un ļoti jutīga, tam kalpo kā piektā roka. Mazulis piedzimst bēšzeltains un ar vecumu maina krāsu.
Ķīnas muntjaksMazs briedis no Ķīnas dienvidaustrumiem un Taivānas, kas sver 10 līdz 18 kg. Tēviņiem ir īsi ragi līdz 10 cm un izvirzīti augšējie ilkņi aptuveni 6 cm gari. To sauc par rejošo briedi, jo briesmās tas izdod skaņu, kas līdzinās riešanai. Tas dzīvo vientuļi, aizsargā savu teritoriju un visaktīvākais ir rītausmā un krēslā.
Javas lutungsPērtiķis no Javas, Bali un Lombokas tropu mežiem, kas lielāko dienas daļu pavada koku vainagos un ēd galvenokārt lapas un ziedus. Mazuļi piedzimst spilgti oranži un ar vecumu kļūst tumšāki, bet grupas mātītes kopīgi rūpējas par mazajiem. 2026. gadā mazs lutungs piedzima arī Gdaņskā. Dabā lutungus apdraud lauksaimniecības attīstība un ķeršana.
Līdzenumu anoaViens no mazākajiem savvaļas bifeļiem pasaulē dzīvo tikai Indonēzijas salā Sulavesi. Parasti tas klīst viens, ļoti mīl peldēties ūdenī un dubļos, un, kad trūkst avotu un sāls laizāmo vietu, dzer jūras ūdeni, lai papildinātu minerālvielas. Mazuļi piedzimst klāti ar biezu, vilnainu, dzeltenbrūnu kažoku. Dabā palikuši mazāk nekā 2500 pieaugušu anoa, jo to meži tiek izcirsti.
Filipīnu plankumainais briedis (Alfrēda briedis)Viens no retākajiem zīdītājiem pasaulē, kas savvaļā vairs dzīvo tikai Panajas un Negrosas salas mežos Filipīnās un ko apdraud medības un mežu izciršana. Tā augstums skaustā ir 75 līdz 80 centimetri, un tas dzīvo nelielās grupās pa 3 līdz 5 dzīvniekiem, kas visaktīvākie ir krēslā un naktī. Gdaņskas zoodārzā Alfrēda brieži dzīvo kopš 2013. gada.
DambriedisDambriedis ir briedis no Eiropas mežiem, krūmājiem un pļavām. Tēviņiem jeb buļļiem ir plati ragi, kurus tie nomet un kuri katru gadu izaug no jauna. Dambrieži dzīvo baros, atsevišķi mātītes ar mazuļiem un atsevišķi tēviņi, un ēd galvenokārt rītausmā un krēslā: zāli, zīles, lakstaugus un dzinumus. Zoodārzā tie nodzīvo aptuveni 15 gadus, bet dabā parasti 8 līdz 9.
Apkakles pekarsCūku amerikāņu radinieks, kas dzīvo no Amerikas Savienoto Valstu dienvidiem līdz Argentīnas ziemeļiem baros pa 5 līdz 15 dzīvniekiem. Tā ir mazākā no trim pekaru sugām. Tam patīk peldes dubļos un smiltīs, un tas guļ alās un zem koku saknēm. Mazuļiem ir dzeltenbrūns apmatojums, pavisam atšķirīgs no pieaugušajiem; 2026. gadā pekari piedzima arī Gdaņskā.
Sarkankāju kariamaKariama ir putns no Brazīlijas, Urugvajas un Argentīnas ziemeļu pļavām, kas skrien ātrāk par 40 kilometriem stundā, bet gaisā paceļas tikai tad, kad plēsējs neatsakās no vajāšanas. Tā medī kukaiņus, ķirzakas un čūskas, bet laupījumu nogalina, sitot to pret zemi vai akmeni. Ligzdu no zariņiem, lapām un māla tā būvē kokā.
Keipbarenas zossKeipbarenas zoss ir zoss no Austrālijas dienvidu salām un piekrastes, kas negribīgi peld. Tā var dzert sāļu ūdeni, tāpēc dzīvo pat salās jūrā. Aizstāvot savu teritoriju, tā skrien virsū iebrucējam ar izplestiem spārniem un rukšķ kā sivēns, nebaidoties pat no cilvēkiem. Pāri veidojas uz visu mūžu, un ligzdu tie iekārto augstā zālē ar labu skatu uz apkārtni.
Sarkangalvas grifs (urubu)Urubu dzīvo abās Amerikās, no Kanādas līdz Ugunszemei, un barojas galvenokārt ar maitu; tam ir vājš knābis, tāpēc tas dod priekšroku mazam laupījumam. Nakti tas pavada grupās, kurās var būt pat vairāki simti putnu. Kad tam kaut kas draud, tas atvemj pussagremotu gaļu, un tās puvušā smaka atbaida lielāko daļu plēsēju. 2013. gadā urubu un kondori zoodārzā saņēma jaunus, lielākus voljērus.
Barasinga (purva briedis)Briedis no Indijas ziemeļu un centrālās daļas un Nepālas purviem un mitrām pļavām, kas dzīvo baros pa 10 līdz 20 dzīvniekiem. Tā nosaukums hindi valodā nozīmē divpadsmit galotnes, pēc ragiem, kuriem parasti ir 12 žuburi, bet dažiem tēviņiem pat 20. Visaktīvākais tas ir no rīta un vakarā, ēd zāli un ūdensaugus, bet riesta laiks ilgst no oktobra līdz februārim.
Lielais hokoHoko ir liels putns no Meksikas, Centrālamerikas un Kolumbijas mitrajiem mežiem, kas lielāko daļu laika pavada uz zemes, lasot nokritušus augļus un sēklas. Izbiedēts tas labprātāk aizbēg skriešus, nevis aizlido, bet uz nakti uzlec zaros. Tēviņi un mātītes izskatās pavisam atšķirīgi. Cāļi izšķiļas ar attīstītām lidspalvām, pēc dažām stundām var pamest ligzdu un lido jau pirmajās dzīves dienās.
Stepes ērglisStepes ērglis ligzdo Vidusāzijas un Austrumeiropas stepēs un pustuksnešos, bet ziemo Āfrikā un Dienvidāzijā. Tas medī galvenokārt susļikus, dažreiz pacietīgi gaidot pie alas ieejas. Ligzdu no gariem zariem tas būvē uz zemes, vietā ar labu skatu, bet, ja trūkst zaru, izmanto pat dzīvnieku kaulus. Kopš 2015. gada stepes ērgļiem zoodārzā ir lielāki voljēri.
Kafru ragknābisLiels putns no Āfrikas savannām un pļavām, kas lidošanas vietā lielāko daļu laika staigā pa zemi un medī kukaiņus, abiniekus un mazus zīdītājus, bet krājumus dažreiz saliek rindiņā savā pieliekamajā. Tas dzīvo ģimenes grupās līdz 11 putniem, kurās mazuļi ir tikai dominējošajam pārim. Tas izdod dobjas, dārdošas skaņas, piepūšot gaisa maisus. 2017. gadā tas šeit saņēma jaunu ekspozīciju ar ziemas mājiņu.
Mājas bifelis (Indijas bifelis)Mājas bifelis nāk no Āzijas un tika pieradināts pirms vairāk nekā 5000 gadiem; vēl šodien tas velk arklus applūdušajos rīsu laukos Ķīnā un Vjetnamā. Savvaļas bifeļi lielāko dienas daļu pavada iegremdējušies dubļainā ūdenī, kas tos atvēsina un pasargā no kukaiņiem. To savvaļas radinieks, Āzijas arni, ir apdraudēts un vairs dzīvo tikai nedaudzās aizsargājamās teritorijās Indijā, Nepālā, Butānā, Taizemē un Kambodžā.
Vienkupra kamielisDromedārs nāk no Āfrikas un Arābijas pussalas un jau aptuveni 6000 gadu kalpo cilvēkiem karstā klimatā. Tas ēd sāļus augus un dzeloņainus zarus, un, ja tam trūkst ūdens, var vienā reizē izdzert 150 litrus. 2025. gadā šeit piedzima divi mazuļi. Zoodārza arhīvos pierakstīts, ka kamieļu mātīte Zosia, kas ieradās 1955. gadā, mīlēja ķiršus, melnu kafiju un krēma profiterolus un pat gāja gājienā džeza festivālā Sopotā.
LamaLama dzīvo tikai kā mājdzīvnieks, galvenokārt Peru un Bolīvijas Andos. Tā ir ļoti sabiedriska un dzīvo baros, kuros dažreiz spļauj uz citām lamām, lai tās savestu kārtībā, bet tēviņi cīnās par augstāku vietu. Neraugoties uz ķildām, lamas rūpējas cita par citu kā ģimene. Mazuli sauc par cria, kas spāniski nozīmē bērns; tas zīž mātes pienu līdz 5 mēnešiem.
Trīskrāsu vāvereVāvere no Dienvidaustrumāzijas mežiem: Malakas pussalas, Sumatras un Borneo. Visaktīvākā tā ir rītausmā un krēslā. Aste tai palīdz noturēt līdzsvaru, lēcienos darbojas kā stūre un turklāt kalpo kā karogs, ar ko dot zīmes citiem. Ēdot tā tup un tur barību priekšķepās, bet ar trillēm un svilpieniem izrāda uztraukumu. Tā dzīvo paviljonā kopā ar binturongiem.
Eiropas meža kaķisMeža kaķis ir Eiropas mežu savvaļas kaķis; Polijā tas dzīvo tikai daļā Podkarpatu un Mazpolijas. Tas ir vientuļnieks, medī galvenokārt vēlā pēcpusdienā un rītausmā grauzējus, zaķus un putnus, bet midzeni iekārto tukšos stumbros un zem saknēm. Skrāpējot kokus, tas ne tikai asina nagus, bet arī atstāj smaržu no dziedzeriem uz ķepām. Blakus meža kaķu voljēram darbojas sezonāls restorāns Leśny Młyn.
BinturongsBinturongs dzīvo Borneo, Sumatras, Javas, kā arī Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas mežos. Tas dzīvo kokos, taču ir tik smags, ka starp kokiem bieži pārvietojas pa zemi. Tas ēd galvenokārt augļus un, izplatot sēklas, palīdz atjaunoties lietus mežiem. 2025. gadā Gdaņskas binturongi saņēma vairāk vietas paviljonā blakus restorānam La Mariposa.
Dzeltenvaigu gibonsGibons no Laosas dienvidu, Kambodžas austrumu un Vjetnamas mežiem, kam draud izmiršana. Tas dzīvo ģimenēs, ko veido tēviņš, mātīte un mazuļi, kuri paliek grupā līdz 6 līdz 8 gadu vecumam. Mazuļi piedzimst gaiši dzelteni un dažu mēnešu laikā kļūst melni, bet mātītes, nobriestot, atgūst dzeltenīgu kažoku. Giboni ir slaveni ar skaļām dziesmām; Gdaņskā tie dzīvo uz salas dīķī.
Kanādas zossLiela zoss no Ziemeļamerikas, kas Eiropā, Āzijā un Jaunzēlandē ir iedzīvojusies kā svešzemju suga un izspiež citas zosis. Tā ir gudra, tai ir lieliska atmiņa, un tā prot atpazīt cilvēkus. Ar labvēlīgu vēju tā diennaktī var nolidot 2400 km, lai gan parasti ceļo lēnāk. Kanādas zosis ir gādīgi vecāki, kas reti pamet ligzdu.
Sarkankakla zossMaza, krāsaina zoss no Ziemeļāzijas tundras, kas ziemo pie Melnās jūras. Neraugoties uz mazo augumu, tā mēdz būt ķildīga, un tai ir skaļa balss. Tā bieži ligzdo blakus baltajai pūcei vai lielajam piekūnam, jo šādi kaimiņi pasargā tās olas no citiem plēsējiem. Olas tā sāk perēt, pirms nokusis pēdējais Sibīrijas sniegs, bet cāļi ēd svaigu zāli.
Čīles baltvēderisPīle no Argentīnas, Čīles, Urugvajas, Paragvajas un Brazīlijas ezeriem, dīķiem un purviem, kas barojas arī pļavās. Starp baltvēderiem tā izceļas ar to, ka pāris paliek kopā ilgāk par vienu ligzdošanas sezonu. Mātīte perē līdz 9 olām, bet tēviņš aizstāv teritoriju un cāļus. Pasaulē dzīvo tikai trīs baltvēderu sugas, un viena no tām ļoti nelielā skaitā ligzdo Polijā.
Āfrikas karošknābisĀfrikas karošknābis dzīvo pie ezeriem, upēm un purviem uz dienvidiem no Sahāras un Madagaskarā. Ar karotes formas knābi tas izkāš dūņas un ķer slidenas zivis. Tas bieži brien aiz nīlzirga vai krokodila, kas izbaida tā laupījumu no dūņām. Ligzdas tas būvē zemos kokos virs ūdens, un 2026. gada vasarā karošknābji perēja olas arī Gdaņskā.
KarošknābisBaltais karošknābis ar lāpstiņveida knābi dzīvo Eiropā, Āzijā un Āfrikā, purvos, palienās un pie ezeriem. Visaktīvākais tas ir no rīta un vakarā: bridot tas ar knābi izķemmē seklu ūdeni un ķer kukaiņus, vēžveidīgos, kurkuļus un mazas zivis. Tas ligzdo blīvās kolonijās, kurās ligzdas gandrīz saskaras, un to apdraud mitrāju nosusināšana.
Melnais gulbisMelnais gulbis nāk no Austrālijas un Tasmānijas, bet kā ievesta suga dzīvo arī, piemēram, Jaunzēlandē un Eiropā. Lai gan tas ir melns, lidojumā redzamas tā baltās lidspalvas. Tas barojas krēslā, bet ceļo naktī. Tas ir vismazāk teritoriālais no gulbjiem: dažreiz vairāki pāri ligzdo kopā kolonijā. Pāri bieži paliek kopā visu mūžu, un tēviņš palīdz perēt olas.
Mandžūrijas dzērveAugsta melnbalta dzērve ar sarkanu plankumu uz galvas, kas ligzdo pie Amūras Krievijas austrumos un Ķīnā, bet dzīvo arī Japānā. Atšķirībā no citām dzērvēm tā izvēlas purvus ar dziļu ūdeni. Pāri parasti ir kopā līdz mūža galam; mātīte izdēj 2 olas, bet visbiežāk izdzīvo tikai viens cālis. Industrializācija un lauksaimniecība atņem tai dzīvesvietas.
Havaju zoss (nene)Nene ir zoss, kas dzīvo tikai Havaju salās, pļavās un vulkānu nogāzēs, un ir šī štata simbols. Tā ir retākā zoss pasaulē: 1952. gadā savvaļā bija palikuši tikai 30 putni. Tai ir garākas un stiprākas kājas un īsāka peldplēve starp pirkstiem nekā citām zosīm, tāpēc tā ātri staigā pa vulkāniskajām klintīm. Tā barojas tikai uz sauszemes, un pāri paliek kopā visu mūžu.
Rūsganā svilpējpīlePīle no Āfrikas, abu Amerikas kontinentu un Āzijas mitrājiem, ezeriem un palienēm, kas izdod ausij tīkamas, svilpjošas skaņas. Tā uzvedas mazliet kā gulbji un zosis: pāri ir uzticīgi un kopā rūpējas par mazuļiem, lai gan dažreiz iedēj olas citu ūdensputnu ligzdās. 2026. gadā Gdaņskas zoodārzā izšķīlās pat 10 šo pīļu cāļi, kas ātri pameta ligzdu.
Indijas zossZoss no Vidusāzijas un Dienvidāzijas augstkalnu ezeriem, purviem un pļavām, kas dzīvo augstāk par 4000 m. Tās organisms tiek galā ar zemu gaisa spiedienu un ļoti stipru vēju. Migrācijas laikā tā pārlido Himalajus, pēc dažām ziņām pat vairāk nekā 8500 m augstumā, tāpēc to uzskata par vienu no visaugstāk lidojošajiem putniem uz Zemes. Mātītes kopīgi aizstāv ligzdas, bet dažreiz iedēj olas kaimiņu ligzdās.
KoskorobaBalts putns no Dienvidamerikas sekliem ezeriem un purviem, ko dažreiz sauc par gulbi, lai gan tam nav tipiskās gulbja maskas pie knābja un tas pieder pie atsevišķas ģints. Tas dzīvo pāros, kas spēj aizstāvēt savu teritoriju daudzas sezonas. Mātīte izdēj līdz 9 olām un perē tās viena, bet cāļi tūlīt pēc izšķilšanās seko mātei un meklē barību ūdenstilpes dibenā.
Kanādas dzeloņcūkaKanādas dzeloņcūka ir kokos dzīvojošs grauzējs no Ziemeļamerikas mežiem, tundras un pļavām, no Aļaskas līdz Meksikas ziemeļiem. Tā ir vientuļniece, aktīva naktī, un neguļ ziemas miegu; ziemā tā ēd galvenokārt mizu. Tā aizsargājas ar adatām: uz muguras tai ir aptuveni 30 000 adatu, un katru no tām pilda poraina viela, tāpēc tās ir vieglas un ļoti stingras.
Urālu pūceLiela pūce no Skandināvijas, Sibīrijas un Japānas mežiem; Polijā tā ligzdo ļoti reti, kalnos valsts dienvidaustrumos, un tās skaits tiek lēsts 1300 līdz 1800 pāru. Tā mēdz būt aktīva arī dienā un nav bailīga, taču mātīte, kas aizstāv ligzdu, vispirms klakšķina knābi, bet pēc tam uzbrūk ar nagiem. Pāri veidojas rudenī, parasti uz visu mūžu.
Mājas ēzelisĒzeļus pieradināja aptuveni pirms 6000 gadiem, un vēl šodien tie palīdz cilvēkiem visā pasaulē. Tie ir sabiedriski un labprāt uzturas kopā ar citiem mājlopiem. Visaktīvākie tie ir no rīta un vakarā, un labos apstākļos dzīvo pat 40 līdz 50 gadus. Kumeļš piedzimst pēc 12 mēnešu grūsnības, sver 8 līdz 13 kilogramus un uzreiz ir pilnībā attīstījies.
Sarkankakla ķengurs (Beneta valabijs)Mazāks ķengurs no Austrālijas un Tasmānijas eikaliptu mežiem un krūmājiem, visaktīvākais krēslā un naktī. Dienā tas atpūšas krūmājos, bet baroties dažreiz pulcējas grupās pat līdz 30 dzīvniekiem. Jaundzimušais mazulis sver tikai 1 gramu un pats aizrāpo uz mātes somu, bet pirmajā pusgadā palielina savu svaru divtūkstoš reižu. Ķenguru dzimtas zinātniskais nosaukums nozīmē liela pēda.
PundurmangustsMazākais Āfrikas plēsējs: pieaudzis pundurmangusts ir 20 līdz 30 centimetrus garš bez astes un sver 200 līdz 300 gramus. Tas dzīvo savannās grupās līdz 30 dzīvniekiem un slēpjas, piemēram, termītu pūžņos. Teritoriju tas iezīmē, stāvot uz priekšķepām, kas turklāt liek tam izskatīties lielākam. 2026. gada pavasarī šeit no kāda Nīderlandes zoodārza ieradās vecpuišu grupa, tas ir, tikai tēviņi.
Olīvkrāsas agutiGrauzējs no Brazīlijas, Argentīnas un Paragvajas mežmalām un savannām. To sauc par meža dārznieku, jo tas ierok riekstus un sēklas, bet pēc tam aizmirst, kur tos paslēpis, tāpēc no tā krājumiem izaug jauni augi. Ar citiem aguti tas sazinās galvenokārt ar smaržu. Mazuļi piedzimst apmatoti, ar atvērtām acīm un skraida jau pirmajās dzīves stundās.
KeaKea ir papagailis no Jaunzēlandes Dienvidu salas kalniem, ko uzskata par vienīgo papagaili, kas dzīvo kalnos, pat sniegotās nogāzēs. Tas ir ļoti gudrs un prot risināt grūtus uzdevumus. No ārpuses tam ir olīvzaļas spalvas, bet lidojumā redzama spārnu oranžā apakšpuse. Divi kea ieradās 2026. gada janvārī no Minsteres zoodārza pārbūvētā voljērā blakus administrācijas ēkai.